Bet iesākumā par grāmatām kopumā

Pirms sāku plašāk iztirzāt konkrētās grāmatas, neliels ieskats tajā, kā es uz tām skatos kopumā. Skaidrs, ka pasaulē ir diezgan daudz grāmatas un skaidrs, ka visas no tām būs pagrūti izlasīt un, manuprāt, arī nelietderīgi. Gribētos jau izlasīt pēc iespējas vairāk, bet tas tomēr prasa laiku, tāpēc lasāmo grāmatu izvēli uzskatu par visnotaļ atbildīgu procesu. Vēl neesmu atradis labāko pieeju, jo grāmatu saraksts ir, bet secība nav akmenī kalta un prioritātes mēdz pamainīties. Esmu nonācis pie “ģeniāla” secinājuma, ka arī grāmatas nepieciešams sabalansēt, lai būtu dažādība satura ziņā.

Grāmatas es iedalu trijās grupās:

Profesionālai izaugsmei – manuprāt, diezgan pašsaprotama grupa. Tajā ietilpst grāmatas, kuras ir attiecināmas uz konkrētu profesiju, vai arī kādu vispārīgāku aspektu, kas var noderēt karjerai kopumā.

Personiskajai izaugsmei – šo grupu nav tik viegli raksturot, bet tas, kā es to gribētu apzīmēt, ir redzesloku paplašinošas grāmatas. Šīs grupas robežas ir visnotaļ nosacītas un tās varētu pārklāties, jo teorētiski jau visām grāmatām būtu jāpaplašina redzesloks, būtu tas Vinnijs Pūks, vai Bībele. Domāju, ka ideja ir skaidra, jo gan jau katram ir pāris grāmatas, kuras ir likušas ne tikai kārtīgi aizdomāties, bet mainījušas domāšanas modeli. Šādas grāmatas manā uztverē ir liela vērtība un sagādā vislielāko baudu.

Daiļliteratūra – šo grupu laikam ir visvienkāršāk izskaidrot, pareizāk sakot nav nepieciešams skaidrot. Jāsaka gan atklāti, šī kategorija ir nedaudz atstāta novārtā, jo citas grāmatas uzrunā vairāk, bet plānos ir iespraukt arī pa kādam daiļliteratūras darbam katru mēnesi. Drīzākais, ka šīs grāmatas būs pazīstamas kā “klasika”, vai arī tas būs kāds darbs no latviešu autoriem. Diemžēl, bet esmu piefiksējis, ka absolūtais vairākums pēdējos gados ir darbi angļu valodā un tas jau kļūst nepiedienīgi, ja lasīt angļu valodā kļūst vieglāk.

*Biogrāfijas – ilgi domāju, vai biogrāfijas būtu nepieciešams izdalīt kā atsevišķu kategoriju, bet pagaidām nolēmu, ka nē. Visticamāk, ka šīs grāmatas ietilps pirmajā vai otrajā kategorijā un jāsaka, ka pagaidām pietiek ar abu roku pirkstiem, lai saskaitītu izlasītās biogrāfijas. Ar laiku tas varētu mainīties, jo apzinos, ka interesantu cilvēku pasaulē netrūkst un lasot viņu stāstus var uzzināt ļoti daudz.

Kā tieši vērtēju grāmatas?

Man ne līdz galam patīk Goodreads piecu baļļu skala, jo ir sajūta, ka šādā veidā nevar pienācīgi novērtēt visas grāmatas. Tāpēc savos pieraktos tās vērtēju 10 baļļu skalā un ar komatiem (pagaidām gan pietiek ar vienu decimālskaitli). Vērtējums nav balstīts zinātniskā pieejā, un tas ir absolūti subjektīvs, gaumes lieta.

Kas, manuprāt, ir svarīgākais grāmatās?

Saturs. Protams, ka saturs ir karalis un ja nebūs tas, tad no karaļvalsts arī nekas dižens nesanāks. Runājot par saturu, tam būtu jābūt interesantam un relevantam. Interesants gan ir stiepjams jēdziens. Katram sava izpratne par to, kas ir interesants. Pastāv gan viena problēma, jo lasot grāmatas par līdzīgām tēmām, gadās, ka minētie piemēri atkārtojas un tas sarežģī “interesantuma līmeņa” noteikšanu. Viens gan ir skaidrs, piemēri man ir ļoti svarīga sastāvdaļa, lai grāmata tiktu augstu novērtēta. Tiešām labs piemērs ļaus iejusties tajā vai arī pārnest lasīto uz savu ikdienu vai kādu piedzīvoto situāciju.

Saturam jābūt arī relevantam, jo var jau būt interesanti lasīt par to, kā notika investēšana 1980 gadā ASV, bet ne es dzīvoju ASV, ne šobrīd ir raibie 80’. Gribot negribot, bet grāmatas arī noveco un ne visa informācija ir relevanta mūsdienās. Nenoliedzu, ka novecojusi grāmata var sniegt lielisku ieskatu vēsturē un varbūt kādu likumsakarību parādīšanu, kas pats par sevi var būt interesanti, bet nedaudz citā griezumā.

Valoda. Otra lieta, kas, manuprāt, var “norakt”, vai arī “izglābt” grāmatu ir tajā izmantotā valoda. Grāmatā aprakstītās idejas var būt izcilas, vērtīgas un noderīgas, bet, ja tās nebūs “veiksmīgi uzrakstītas”, plūstoši un viegli lasāmas, tad būtiski pabojās kopējo iespaidu.

Protams, var būt arī pretēji, grāmata, kura varbūt nav tik vērtīga no saturiskā viedokļa, bet lasās tik vienkārši un plūstoši, ka gribot negribot tā tiks novērtēta labāk. Es gan nenoliedzu, ka var būt dažādi ārējie vai iekšējie faktori, kas ietekmē lasīšanas procesu vienā vai otrā virzienā.

*Izmēram nav nozīmes. Trešais aspekts, kas principā ir kombinācija starp pirmo un otro ir grāmatas apjoms. Plāna vai bieza grāmata nav kritērijs, lai es to vērtētu augstu vai zemu. Pat ja, manuprāt, grāmatā ir vērtīgs saturs un savā ziņā tas pat ir uzrakstīts plūstoši, bet viena un tā pati ideja tiek bezjēgā muļļāta šurpu turpu, tad maz cerību, ka to vērtēšu augstu. Var jau būt, ka nesaprotu autora domu lidojumu, bet ja grāmata atgādina skolnieka vai studenta sacerējumu, kur no mušas tiek izpūsta vesela ziloņu ģimene, tad rodas jautājums par autora motivāciju.