Un vēl nedaudz par pašu lasīšanas procesu

Par to, kā skatos uz grāmatām jau uzrakstīju, bet vēl prasītos nedaudz par lasīšanas procesu. It kā jau nekas sarežģīts, izlasu vienu vārdu, tad nākamo, pāršķiru lapu un tā uz priekšu. Tieši tik vienkārši, nav baigā raķešu zinātne. Ja nu vienīgi tas, ka pieeja ir nedaudz mainījusies, jo kādreiz nevarēju iedomāties, ka lasīšu grāmatas elektroniskā formātā. Nav gan tā, ka nelasītu grāmatas papīra formātā, bet jāsaka godīgi, ka tagad jau priekšroku dodu e-grāmatām, ja neskaita specifiskas grāmatas. Tās ir grāmatas, kuras varētu saukt par klasiku un kuras bez mazākās domāšanas varētu likt grāmatu plauktā. Papīra grāmatai tomēr ir savs šarms un varbūt arī kaut kāds aristokrātisks piesitiens, ja grāmatu plauks ir piekrāmēts ar tādu vērtību. Primāri tie būs daiļliteratūras darbi, jo, manuprāt, šīs grāmatas būs tās, kuras īsti nenovecos un savā veidā kļūs tikai vērtīgākas, kā žests nākamajām paaudzēm.

Grāmatas, kuras lieku “izaugsmes grupā”, priekš maniem paradumiem ērtāk ir lasāmas elektroniskā formātā vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tas ir tīri praktisks iemesls, jo papīra grāmata aizņem diezgan daudz vietas. Ja katru nedēļu plauktu papildinātu viena grāmata un es pieņemu, ka tā ir aptuveni 3 cm bieza, tad gada griezumā tas ir viens pilns plaukts. Tas ātri vien sāktu radīt problēmas, tāpēc papīra formātu atstāju “īpašai literatūrai”.

Otrkārt, kas joprojām ir praktisks iemesls ir “brīvība” veikt piezīmes, komentārus utt. Papīra grāmatā man to būtu grūti izdarīt, tas ir paliekoši un jāņem vērā, ka mans rokraksts nav tas labākais. Ja es kaut ko pierakstītu, pēcāk tāpat nevarētu to salasīt. Tāpēc galarezultātā sanāktu vien grāmatas saķēpāšana. Savukārt elektroniskajā formātā to ir ļoti vienkārši izdarīt. Vēl jo vairāk, Kindle ir lielisks palīgs, jo visas atzīmes tiek saglabātas vienviet un pēc tam tās var ātri atrast un ērti pārlasīt. Tā ir tiešām noderīga funkcionalitāte, ja ir vēlme taisīt šādus pierakstus. Papildus tam, ja ir kāds nezināms vārds, tad to var uzreiz noskaidrot aplikācijā, kas var palīdzēt apgūt valodu.

Treškārt tas ir ērtums. Jā, protams, ka var jau jokoties “bet ko darīt, kad grāmata izlādējās?”. Taču reālistiski skatoties, ja izdodas izlādēt Kindle, tad tā ir nolaidība un droši vien ik pa laikam gadās arī mājās galvu aizmirsti. Baterija kalpo ļoti ilgi un var droši ņemt līdzi arī garākā ceļojumā. Lai veicas ar parastās grāmatas stiepšanu līdzi. Atbildot uz grāmatas izlādēšanos varu tikai pasmaidīt un atbildēt ar pretjautājumu, cik viegli ir lasīt grāmatu tumsā. Elektroniskajai grāmatai šāda problēma nebūs, ja vien tiešām nebūs izlādējusies. Tā ir iespēja paņemt līdzi teju jebkuru grāmatu un šādā veidā var potenciāli iespraukt pāris papildu minūtes lasīšanu, kas man iecienītajām grāmatām ir piemērots formāts. Daiļliteratūras darbos tomēr gribas veltīt ilgāku laika posmu, lai varētu atslēgties no visu apkārtējā un iegrimt attiecīgajā grāmatā.

Jāsaka, ka manas domas par e-grāmatām mainījās relatīvi nesen, un mainījušās tiešām uz labo pusi. Tas tiešām ir ērts veids kā lasīt grāmatas un, manuprāt, arī stimulēt lasīšanu kopumā. Varbūt arī sanāk videi draudzīgāk, bet neuzskatu sevi par lielāko dabas ienaidnieku, tāpēc šajā kontekstā tas neinteresē. Joprojām novērtēju papīra grāmatu, bet jāsaka godīgi, tām ir vairāk sentimentāla vērtība, jo pēc ilgāka laika perioda paņemot un lasot papīra grāmatu, sapratu, ka tas nav tik ērti.

Audio grāmatas gan nav piemērotas man. Tiesa, neesmu arī devis pārāk daudz iespējas, bet šis formāts mani nepārliecināja. Pašam lasot tomēr ir lielāka kontrole, var lasīt gan savā ātrumā, gan iepauzēt un apdomāt saturu, gan pārlasīt to. Laika gaitā varbūt domas mainīsies.

Kopumā esmu nonācis pie secinājuma, ka lasīt var jebkurā dienas laikā, ja ir brīvs brīdis. Protams, ne vienmēr var gana efektīvi pieķerties grāmatai, bet kā jau minēju, Kindle šo jautājumu spēj diezgan labi risināt. Savukārt izglītojošās grāmatas bieži vien ir ļoti parocīgi sadalītas nodaļās, tāpēc divdesmit minūtes var būt pietiekami, lai izlasītu konkrētu saturu, jautājumu. Iepriekš man bija sava veida aizspriedumi, ka nav jēga ķerties klāt grāmatai, ja nav vismaz 1h laiks, lai tajā iedziļinātos. Arī par šo manas domas ir mainījušās, jo kā izrādās, informācijas uzņemšanai tieši 20-30 min ir piemērotākais ilgums, jo šādā veidā lielāka daļa no informācijas paliek atmiņā. Daiļliteratūras gadījumā gan ir cits stāsts, jo tur tiešām lielāku baudu rada iespēja iedziļināties stāstā.

Kopumā gan jāsaka, ka vakari, protams, ir tas brīdis, kad sanāk vairāk palasīt. Interesanti, bet laikam jau ne tik ļoti pārsteidzoši, ka rīts ir otrs labākais logs, kad var labi lasīt grāmatu. Pirmkārt jau iespēja uzņemt interesantu saturu, kas jau no rīta dod vielu pārdomām un var iedarbināt smadzenes. Otrkārt tas ir stāsts par ieradumiem un psiholoģisko efektu, jo tā kā mans mērķis ir katru dienu izlasīt noteiktu lpp skaitu, tad sajūta, ka jau no rīta viens no darbiem ir padarīts un var tikt izsvītrots no saraksta ir diezgan patīkams.

Sevi laikam varētu saukt par lojālu lasītāju. Vienlaikus nelasu vairāk kā vienu grāmatu un pie nākamas ķeros tikai tad, kad iepriekšējā ir pabeigta. Teorētiski jau paralēli varētu lasīt vairākas, bet ir aizdomas, ka varētu rasties problēmas ar izvēles izdarīšanu – kuru no grāmatām lasīt, jo gluži vienlaikus lasīt divas vai vairākas grāmatas nevar. Pa retai reizei gadās arī izņēmums, grāmata, kuru nevar izlasīt, bet tad tā tiek nolikta malā uz nenoteiktu laiku, savā veidā “pabeigta”. Ir pāris šādas grāmatas, kuras ir noliktas malā, bet tām tā arī nav dota otra iespēja. Vienīgais izņēmums ir Dievišķā komēdija, mans mūžīgais ienaidnieks, kuru esmu mēģinājis izlasīt vairākas reizes, bet tā arī nav sanācis. To gan esmu secinājis, ja nav īstā sajūta par grāmatu, ja nelasās, tad nav ko sevi un grāmatu mocīt, ir gana plašas izvēles iespējas.